Adīšanas dullumu esmu mantojusi no savām vecmāmiņām. Abas bija lielas adītājas, laikam tāpēc man adīšanas prieks trāpījis dubultā. Tēva mammai vienmēr bija pilnas lādes ar rakstainiem cimdiem, mammas mamma greznojās pašas adītās koši sarkanās jakās. Manā darbnīcā goda vietā stāv vairāk kā simts gadus sena ar rokām tamborēta sega, ko esmu mantojusi no vecvecmāmiņas.

Man vienmēr ir paticis pucēties. Īpaši brīžos, kad ir grūti un liekas, ka esi iekritis kārtējā dzīves izraktā bedrē, un nekam vairs nav spēka. Pucēšanās kā izdzīvošanas mehānisms: man vajag skaistu kleitu un uzkrāsotas lūpas, tad varu sākt rāpties no bedres laukā. Kad esmu izrāpusies, atkal jāpucējas, lai svinētu dzīvi!

Tā arī ar saviem adījumiem es pucēju dāmas un dažreiz arī kungus. Ir patiess gandarījums būt par daļu no procesa, kura rezultātā kāda sieviete grozās spoguļa priekšā un jūtas skaista. Pucējoties sieviete izrāda sev cieņu un mīlestību - tas dod spēku izrāpties no bedrēm un spārnus pacelties dzīvesprieka debesīs. Turklāt adīti “spārni” viemēr sasildīs, kas Latvijā ir noderīgi pat vasarās.

Pucēsimies un vairosim prieku! Es priecāšos adot, jūs - valkājot!